Svēpētā keramika

svepeta

Tas ir ļoti sens keramikas trauku un citu keramikas izstrādājumu apstrādes veids, kur trauki tiek apdedzināti līdzīgi kā vairākus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras – kad tos apdedzināja zemē ieraktā bedrē. Tā tad arī ir t.s. melnā, svēpētā, dūmotā jeb reducētā keramika. Šodien pārsvarā apdedzināšanu veic speciāli šim procesam mūrētā ceplī. Svēpētās keramikas apdedzināšanas tehnolģijas process gadsimtu laika gaitā nepelnīti bijis piemirsts, bet pateicoties uzņēmīgiem Latgales keramiķiem – pētot seno izrakumu pierakstus, eksperimentējot, balstoties uz savām zināšanām, tika atjaunots. Tas kļūst arvien populārāks un to ar laiku ir pārņēmuši vairāki podnieki ne tikai Latgalē, bet arī citos Latvijas reģionos. Šodien svēpētās keramikas trauki rotā lauku sētas, pilsētas dzīvokļus, salonus, restorānus Latvijā un par tiem ir interese arī ārpus Latvijas robežām.

Svarīgākie šīs amatniecības nozares pozitīvie faktori:

* Netiek lietoti rūpnieciski apstrādes veidi un darba tehnoloģijas.

* Svēpētā keramika ir ekoloģiski tīra produkcija, tās izgatavošanā tiek pielietotas videi un veselībai draudzīgas tehnoloģijas.

 

Tehnoloģijas process

Keramikas izstrādājumu veidošanai ļoti svarīga ir izejmateriāla – māla kvalitāte. Lai arī Latgale ir slavena ar mālainu augsni, ne viss māls, kurš izrakts no augsnes, der trauku gatavošanai. Vispirms ir svarīgs tā sastāvs – lai tajā nav kaļķu piemaisījumu vai nav par daudz smilšu graudiņu piemaisījuma. Tāpat māls ir jāattīra no tajā iespējamiem organiskajiem elementiem (koka saknēm, zāles stiebriem, akmeņiem, kukaiņiem u.c.). Dažādās vietās iegūti māli atšķiras arī ar sastāvu, kuriem katram ir dažāds termoizurības slieksnis. Zemākas termoizturības māli nav derīgi trauku veidošanai.

Traukus var darināt dažādos veidos – individuālie meistari visplašāk izmanto trauku formēšanu uz podnieka ripas, vai arī lipinot traukus ar rokām no māla plāksnītēm vai desiņām.

Lai kurinātu cepli, atkarībā no tā lieluma, ir jāsagatavo tik daudz trauku, lai šo cepli varētu piepildīt pilnībā. Pustukšā ceplī nevar uzturēt vajadzīgo temperatūru. Ir vajadzīgs blīvums. Atkarībā no trauku lieluma to skaits var būt dažāds. Traukus ceplī kārto brīvā krāvumā, liekot vienu uz otra, taču lai tie stabili balstās. Kad trauki salikti, virsmu pārklāj ar māla lauskām. Ceplis ir jākurina apmēram 12 stundas, arvien palielinot karstumu cepļa iekšpusē un pakāpeniski laižot uguns liesmas caur tām paredzētām atverēm cepļa iekšpusē. Beigu procesā liesmas šaujas starp traukiem. Tie tiek apdedzināti „dzīvā” ugunī un nokaitēti sarkani, vizuāli līdzīgi kā metāls. Ceplī kurināšanas kulminācijas brīdī ir apmēram 1050 Cº – tādu karstumu var dabūt ar malku. Kurināšanu noslēdz ar slāpēšanu. Cepli aizmūrē, lai traukiem klāt nepiekļūst skābeklis. Skābekļa izdegšanas procesā māls no sarkana toņa kļūst par melnu. Tas ir tā saucamais redukcijas process.

Parasti otrajā vai trešajā dienā traukus ņem ārā. Pēc tam, kad trauki ir pilnībā atdzisuši, tos ievasko ar bišu vaska un pārtikas eļļas maisījumu. To dara, lai māla trauki kļūtu ūdens necaurlaidīgi. Trauks pēc vaskošanas kļūst arī gludāks un ir patīkamāk to turēt rokās.

 

Trauku lietošanas īpatnības

Melnie keramikas trauki nesmērējas, jo, kā iepriekš minēts, savu krāsu iegūst redukcijas procesā, tie nav ne dūmi, ne kvēpi, ne kāda krāsviela. Traukus var droši lietot ikdienā. Tos var likt cepeškrāsnī un gatavot tajos ēdienu. Vienīgi jāievēro, ka keramikas traukiem nepatīk krasas temperatūras maiņas. Tādēļ aukstu māla trauku karstā krāsnī uzreiz nevajadzētu likt. Vislabāk to piepildītu ar attiecīgajiem produktiem ir sildīt kopā ar cepškrāsni. Māla traukus nedrīkst likt arī uz atklātas uguns, piemēram, gāzes plīts.

Traukus var likt trauku mazgājamā mašīnā, bet labāk likt saudzīgāku programmu (piemēram, kā glāzēm).

Bieži cilvēki jautā, kāpēc vāzēm noraso apakša.

Māls ir dabīgs, elpojošs materiāls. Ja vāze nav labi ievaskota, tad ilgstošāk stāvot vienā konkrētā vietā var veidot kondensātu. Tāpēc tādām vāzēm apakšā ieteicams likt paliktnīšus un nelikt uz lakotām mēbelēm.