Tas ir ļoti sens keramikas trauku un citu keramikas izstrādājumu apstrādes veids, kur trauki tiek apdedzināti līdzīgi kā vairākus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras – kad tos apdedzināja zemē ieraktā bedrē. Tā tad arī ir t.s. melnā, svēpētā, dūmotā jeb reducētā keramika. Šodien pārsvarā apdedzināšanu veic speciāli šim procesam mūrētā ceplī. Svēpētās keramikas apdedzināšanas tehnolģijas process gadsimtu laika gaitā nepelnīti bijis piemirsts, bet pateicoties uzņēmīgiem Latgales keramiķiem – pētot seno izrakumu pierakstus, eksperimentējot, balstoties uz savām zināšanām, tika atjaunots. Tas kļūst arvien populārāks un to ar laiku ir pārņēmuši vairāki podnieki ne tikai Latgalē, bet arī citos Latvijas reģionos. Šodien svēpētās keramikas trauki rotā lauku sētas, pilsētas dzīvokļus, salonus, restorānus Latvijā un par tiem ir interese arī ārpus Latvijas robežām.
Svarīgākie šīs amatniecības nozares pozitīvie faktori:
* Netiek lietoti rūpnieciski apstrādes veidi un darba tehnoloģijas.
* Svēpētā keramika ir ekoloģiski tīra produkcija, tās izgatavošanā tiek pielietotas videi un veselībai draudzīgas tehnoloģijas.
* 100 % roku darbs balstīts uz senām podniecības amata prasmēm
Tehnoloģijas process
Keramikas izstrādājumu veidošanai ļoti svarīga ir izejmateriāla – māla kvalitāte. Lai arī Latgale ir slavena ar mālainu augsni, ne viss māls, kurš izrakts no augsnes, der trauku gatavošanai. Vispirms ir svarīgs tā sastāvs – lai tajā nav kaļķu piemaisījumu vai nav par daudz smilšu graudiņu piemaisījuma. Tāpat māls ir jāattīra no tajā iespējamiem organiskajiem elementiem (koka saknēm, zāles stiebriem, akmeņiem, kukaiņiem u.c.). Dažādās vietās iegūti māli atšķiras arī ar sastāvu, kuriem katram ir dažāds termoizurības slieksnis. Zemākas termoizturības māli nav derīgi trauku veidošanai.
Traukus var darināt dažādos veidos – individuālie meistari visplašāk izmanto trauku formēšanu uz podnieka ripas, vai arī lipinot traukus ar rokām no māla plāksnītēm vai desiņām.
Lai kurinātu cepli, atkarībā no tā lieluma, ir jāsagatavo tik daudz trauku, lai šo cepli varētu piepildīt pilnībā. Pustukšā ceplī nevar uzturēt vajadzīgo temperatūru. Ir vajadzīgs blīvums. Atkarībā no trauku lieluma to skaits var būt dažāds. Traukus ceplī kārto brīvā krāvumā, liekot vienu uz otra, taču lai tie stabili balstās. Kad trauki salikti, virsmu pārklāj ar māla lauskām. Ceplis ir jākurina apmēram 12 stundas, arvien palielinot karstumu cepļa iekšpusē un pakāpeniski laižot uguns liesmas caur tām paredzētām atverēm cepļa iekšpusē. Beigu procesā liesmas šaujas starp traukiem. Tie tiek apdedzināti „dzīvā” ugunī un nokaitēti sarkani, vizuāli līdzīgi kā metāls. Ceplī kurināšanas kulminācijas brīdī ir apmēram 1050 Cº – tādu karstumu var dabūt ar malku. Kurināšanu noslēdz ar slāpēšanu. Cepli aizmūrē, lai traukiem klāt nepiekļūst skābeklis. Skābekļa izdegšanas procesā māls no sarkana toņa kļūst par melnu. Tas ir tā saucamais redukcijas process.
Parasti otrajā vai trešajā dienā traukus ņem ārā. Pēc tam, kad trauki ir pilnībā atdzisuši, tos ievasko ar bišu vaska un pārtikas eļļas maisījumu. To dara, lai māla trauki kļūtu ūdens necaurlaidīgi. Trauks pēc vaskošanas kļūst arī gludāks un ir patīkamāk to turēt rokās.
Trauku lietošanas īpatnības
Melnie keramikas trauki nesmērējas, jo, kā iepriekš minēts, savu krāsu iegūst redukcijas procesā, tie nav ne dūmi, ne kvēpi, ne kāda krāsviela. Traukus var droši lietot ikdienā. Tos var likt cepeškrāsnī un gatavot tajos ēdienu. Vienīgi jāievēro, ka keramikas traukiem nepatīk krasas temperatūras maiņas. Tādēļ aukstu māla trauku karstā krāsnī uzreiz nevajadzētu likt. Vislabāk to piepildītu ar attiecīgajiem produktiem ir sildīt kopā ar cepškrāsni. Māla traukus nedrīkst likt arī uz atklātas uguns, piemēram, gāzes plīts vai iekārt virs ugunskura.
Traukus var likt trauku mazgājamā mašīnā, bet labāk likt saudzīgāku programmu (piemēram, kā glāzēm).
Bieži cilvēki jautā, kāpēc vāzēm noraso apakša.
Māls ir dabīgs, elpojošs materiāls. Ja vāze nav labi ievaskota, tad ilgstošāk stāvot vienā konkrētā vietā var veidot kondensātu. Tāpēc tādām vāzēm apakšā ieteicams likt paliktnīšus un nelikt uz lakotām mēbelēm.
Līdzīgi kā cilvēka āda, arī neglazēts māla trauks savas porainības dēļ daļēji uzņem smaržas. Ja kādā traukā regulāri tiks turēti āboli, tas nedaudz pieņems ābolu smaržu. Ja tajā uzglabāsiet siļķes, tad trauks, attiecīgi, pieņems siļķu smaržu. Tāpat, ja traukā, piemēram, ilgstošāku laiku būs piemirsti veci kafijas biezumi, arī tas atstās par sevi „atmiņas”.
Ja māla traukā ilgstoši turēsiet ļoti sāļu šķīdumu vai kādu citu slapju minerālvielu maisījumu, kas izžūstot kļūst gaišs, tas iesūcas māla porās un pēc trauka izžūšanas tā virspusē parādās balti nogulšņu plankumi. Tāpēc ilgstoši uzglabāt šāda veida šķīdumus neglazētos māla traukos nav ieteicams. Sausu sāli uzglabājot māla traukā, tas nogulsnes neatstāj.
Sausus produktus, piemēram, cukuru, sausu sāli, riekstus, u.c. glazētos vai neglazētos māla traukos var droši uzglabāt arī ilgstoši.
Līdzīgi ir ar eļļas pudelēm, kas gatavotas no māla. Lai arī tās ir glazētas no iekšpuses un ārpuses – māls ir pietiekami porains, lai ilgi uzglabājot, eļļa izsūktos māla porām cauri un noklātu arī pudeles ārpusi ar eļļainu kārtu, kas ar laiku kļūst lipīga. Eļļas pudeles lieliski noder servēšanai vai neilgai eļļas uzglabāšanai, pēc tam to ar karstu ūdeni izskalojot. Ja pudeles kakls ir tik šaurs, ka tajā nelien birstīte, varat iebērt sauju smilšu un ar labi siltu ūdeni sajaucot, pudeli kārtīgi sakratīt. Šis „skrubis” labi iztīra trauka iekšpusi.
Neglazētos māla traukus ieteicams uzglabāt sausā vietā, kur notiek kaut nedaudz gaisa apmaiņa. Tāpat, ja tie pēc mazgāšanas neizžūst un tiek salikti viens uz otra, no mitruma uz tiem var veidoties gaiši pelējuma pleķi. Tāpēc, pirms liek skapī, vietā, kur nav liela gaisa plūsma, trauki ir kārtīgi jānoslauka vai jānožāvē.